Viltus ziņas

Viltus ziņas attiecas uz nepatiesu vai maldinošu informāciju, kas tiek maskēta kā likumīgas ziņas. Parasti viltus ziņas iedala divās kategorijās:

1) Apzināti neprecīzi stāsti – tas ir, cilvēki, kas tos publicē, zina, ka tie ir nepatiesi, bet tomēr publicē. Tas varētu būt, lai manipulētu ar sabiedrisko domu vai novirzītu trafiku uz noteiktu vietni.

2) Stāsti, kas satur patiesības elementus, bet kopumā ir nepatiesi. Tas varētu būt tāpēc, ka rakstītājs nav pārbaudījis visus savus faktus vai ir pārspīlējis dažus aspektus, lai izteiktu kādu konkrētu punktu.

Dezinformācija nav jauna parādība – jēdziens “viltus ziņas” faktiski tika lietots 19.gadsimtā, taču internets un citi mediji ir pārveidojuši tās radīšanu un izplatību. Pirms interneta lietošanas cilvēki mēdza saņemt ziņas no uzticamiem mediju avotiem, kuru žurnālistiem bija jāievēro stingri prakses kodeksi. Internets nodrošināja jaunus veidus, kā publicēt, kopīgot un patērēt ziņas un informāciju, izmantojot salīdzinoši nelielu regulējumu vai redakcionālos standartus. Daudzi cilvēki tagad patērē ziņas no sociālajiem medijiem un citiem tiešsaistes avotiem, taču ne vienmēr ir viegli noteikt, kuri stāsti ir ticami un kuri nepatiesi.

Arī viltus ziņas nav nekas jauns. Taču jaunums ir tas, cik viegli ir kļuvis masveidā dalīties ar informāciju – gan patiesu, gan nepatiesu. Sociālo mediju platformas ļauj gandrīz ikvienam publicēt savas domas vai dalīties stāstos ar pasauli. Problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku nepārbauda tiešsaistē skatītā materiāla avotu, pirms to kopīgo, un tas var novest pie viltus ziņu ātras izplatīšanās. Tajā pašā laikā ir kļuvis grūtāk noteikt ziņu sākotnējo avotu, kas var apgrūtināt to precizitātes novērtēšanu.

Sociālo mediju robotprogrammatūra var izplatīt viltus ziņas, jo tie masveidā ražo un izplata rakstus neatkarīgi no to avotu ticamības. Boti tiešsaistē var izveidot viltotus kontus, kas pēc tam iegūst sekotājus, atpazīstamību un autoritāti — daži no tiem ir ieprogrammēti dezinformācijas izplatīšanai. 

Viltus ziņu izplatīšanā piedalās arī troļļi – interneta lietotāji, kuri apzināti mēģina izraisīt strīdus vai sarūgtina cilvēkus. Dažreiz politisku apsvērumu dēļ viņiem par to var maksāt. Termini “troļļu ferma” vai “troļļu fabrika” šajā kontekstā dažkārt tiek lietoti, lai apzīmētu institucionalizētas troļļu grupas, kas mēģina iejaukties politisko lēmumu pieņemšanā.

Viltus ziņas dažkārt ietver Deepfakes izmantošanu. Tie ir viltoti videoklipi, kas izveidoti, izmantojot digitālo programmatūru, mašīnmācīšanos un seju atpazīšanas apmaiņu. Attēli tiek apvienoti, lai izveidotu jaunus kadrus, kas parāda notikumus vai darbības, kas patiesībā nekad nav notikušas. Rezultāti var būt ļoti pārliecinoši, un tos ir grūti identificēt kā nepatiesus. Ir arī datorprogrammas, kuras ar aptuveni 70% varbūtību spēj atrast viltus ziņas, piemēram, Guačo, Abdali un citi izstrādāja datorprogrammu, kas var atpazīt viltus rakstus, viņi uzskata, ka 70% ir labāk nekā 50%, bet joprojām nav pietiekami augsts, lai tam varētu uzticēties, tomēr nākotnē atrasto viltus ziņu skaits varētu būt lielāks, jo datorprogrammas tiek uzlabotas. Šīs datorprogrammas darbojas automatizēti un tur nav nepieciešams cilvēks, kas visu pārbauda, taču kā redzams šāda veida viltus ziņu atpazīšana nav pārāk tieša, jo ir daudz tādu rakstu, kas ir viltus, bet tie joprojām tiek uzskatīti par patiesiem, jo programmas vēl nav pietiekami attīstītas atpazīt šāda veida ziņas.