Pēdējos gados, kad strauji attīstījusies digitālā komunikācija, piemēram, komunikācija sociālajos tīklos, jautājums par medijpratību palicis ārkārtīgi būtisks, jo mūsdienās medijpratības prasme ir viena no būtiskākajām prasmēm, tomēr daudzos rodas jautājums: kas īsti ir medijpratība?
Ja pavisam īsti raksturot, tad tā ir spēja kritiski lietot medijus, proti, pieejamo informāciju un tikpat kritiskiem būt pašiem pret sevi jeb to informāciju, ko publicējam mājaslapās, blogos, sociālajos tīklos un citur, pret informāciju, ar kuru dalāmies. Latviešu valodā vārds “kritiski” parasti izskan ar negatīvu nokrāsu, tomēr medijpratības kontekstā to vairāk vajadzētu uztvert kā objektivitāti, proti, objektīvi paskatīties uz informāciju publiskajā vidē, identificēt, vai pieejamā informācija ir patiesa, prast to pārbaudīt, bet arī pašiem nekļūt subjektīviem, kad radām saturu, kaut vai komentāros. Šo visu kopā dēvē par kritisko domāšanu.
Kāpēc medijpratība tieši šobrīd ir tik populāra?
Vēsture liecina, ka jēdziens medijpratība pastāv jau vismaz 150 gadus, turklāt viltus informācijas izplatība īpaši pieaugusi abu Pasaules karu laikā. Tātad, relatīvi tas nebūt nav jauns jēdziens, tomēr jautājums ir par viltus informācijas apjomiem. I. un II. Pasaules kara laikā nebija interneta, tāpēc viltus informācija, dezinformācija un propoganda tika izplatīta drukātajos medijos, izdales materiālos, grāmatās, nodota mutiski, utt. Līdz ar to viltus informācijas apjoms neapšaubāmi bija krietni zemāks, un nepatiesas informācijas izplatīšanās ātrums – arī krietni rāmāks.
Mūsdienās viltus ziņu izplatībā savu artavu deva Covid-19 laiks, kad mājsēdes laikā visā pasaulē būtiski pieauga interneta lietotāju skaits, liela daļa cilvēces burtiski lielāko dienas daļu pavadīja sociālajos tīklos un citos interneta resursos, lasīja, publicēja, komentēja, dalījās ar informāciju. Tas būtiski palielināja arī viltus un nepatiesās informācijas apjomu, jo, protams, ikvienā krīzes situācijā, būs nelabvēļi, kuri centīsies manipulēt ar cilvēku domām, viedokļiem un tālāk – rīcību. Šobrīd īpaši liels dezinformācijas apjoms vērojams Krievijas izraisītās karadarbības dēļ Ukrainā.
Vienmēr jāpatur prātā, ka nepatiesa informācija tieši tās pievilcības (skaļi virsraksti, dramatiski notikumi, utt.) dēļ, izplatās daudz ātrāk nekā patiesa.
Kultūras ministrijas 2020. gada pētījums liecina, ka:
• cilvēkiem arvien vairāk pietrūkst zināšanu atpazīt viltus informāciju;
• cilvēki arvien biežāk notic viltus informācijai, to saprotot tikai vēlāk;
• palielinās cilvēku skaits, kuri spēj atpazīt viltus informāciju no patiesās. (Kultūras ministrija, Latvijas iedzīvotāju medijpratība)
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits 2022. gada UNESCO Pasaules medijpratības un informācijas pratības nedēļas ietvaros atzinīgi novērtēja Latvijas centienus paaugstināt sabiedrības medijpratības prasmi un pat vairāk – atzina, ka Latvija starp citām Eiropas Savienības valstīm, viņaprāt, ir pirmrindniece šajā jautājumā. “Mēs visi saskaramies ar dezinformāciju. Tā ir jāatpazīst, jo cilvēka pasaules skatījumu veido informācija, kas ir pamatā mūsu rīcībai. No tā, kā mēs uztveram un vērtējam informāciju, ir atkarīgs, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam.” (Egils Levits, Valsts prezidents: dezinformācija ir mūsu dzīves sastāvdaļa – ar to ir jāprot apieties)
Viltus informācija, dezinformācija, propoganda – kā tajā visā neapjukt? Pavisam vienkārši, lai to izprastu, lūk, dažas definīcijas.
Mediji
Visa veida masu komunikācija: raidošie mediji – radio un TV, rakstošie mediji – žurnāli un avīzes, interneta mediji – ziņu portāli, blogi, sociālo mediju konti utt., arī kino un grāmatas pieskaita masu komunikācijai, tātad medijiem.
Nepatiesas ziņas
Jeb angļu valodā – misinformation. Neprecīza vai maldinoša informācija.
Medijpratība
Jeb angļu valodā – media literacy. Prasmju kopums, kas palīdz kritiski izvērtēt mediju ziņojumus, kā arī izveidot pašam savus mediju vēstījumus.
Dezinformācija
Jeb angļu valodā – disinformation. Informācija, kas ir nepatiesa un ir izveidota ar mērķi kaitēt kādam cilvēkam, organizācijai, sabiedrības grupai vai pat veselai valstij.
Kaitnieciska informācija
Jeb angļu valodā – malininformation. Patiesa informācija, kas tiek izplatīta, lai nodarītu kaitējumu. Šajos gadījumos informācija bieži vien ir privāta. (IREX, Medijpratības trenera rokasgrāmata)
Ir vairāki pamatprincipi, kā paaugstināt savas medijpratības prasmes:
Pārliecinies, kāds ir ziņas vēstījums! Pievērs uzmanību, vai ziņa nav īpaši emocionāla, pārspīlēta, sensacionāla.
Pārliecinies par ziņas avotu! Noskaidro, kas šo ziņu ir publicējis – par jomu atbildīgā iestāde, uzticams medijs vai arī ziņa tiek nodota kā baumas.
Izpēti ziņas saturu! Aplūko, vai ziņas saturs sakrīt ar citos uzticamos medijos publicēto un vai ziņas saturs, teikumu uzbūve, pieturzīmju lietojums, foto vai video nerada šaubas!
Veido savu uzticamo avotu sarakstu! Par uzticamiem avotiem var uzskatīt atbildīgās valsts iestādes un medijus, kas sevi pierādījuši kā objektīvus informācijas līdzekļus.
Neklusē, ja atpazīsti dezinformāciju! Uzrunā savus tuvos – draugus, ģimeni, paziņas un līdzcilvēkus, ja viņi dalās ar nepatiesu informāciju. Par dezinformāciju, kas rupji pārkāpj sabiedrisko mieru un kārtību, jāziņo Valsts policijai. (Kultūras ministrija, Medijpratības materiāli)
Liela loma viltus informācijas apjoma mazināšanai Latvijā ir arī t.s. klasiskajiem medijiem, proti, televīzijai, radio un digitālajiem medijiem. Portāls Delfi.lv savā mājaslapā izveidojis rubriku “Atmaskots!”, kurā tiek publicēta informācija jau pēc faktu pārbaudes, uzsverot, kas no aktualitātēm publiskajā telpā ir patiesu, bet, kas – viltus.
Savukārt Latvijas Sabiedriskais medijs www.lsm.lv izveidojis sadaļu “Melu detektors” un “Medijpratība”. Tāpēc vienmēr ir vērtīgi publiskajā telpā pieejamo informāciju salīdzināt ar uzticamiem avotiem un klasiskie mediji tam ir lielisks palīgs.